Sporta klubs "Siguldas Takas"

---

Izaicinājums un sadzīve vēstures griežos

Valdis Janovs: 1991. gads bija milzīgs pavērsiena punkts Latvijas vēsturē – barikādes, pučs, juku laiki. Kā tajā vasarā vispār bija organizēt tik lielas sacensības? Vai tas nelikās kā liels izaicinājums?

Uldis Ždanovs: Īstenībā es negribētu teikt, ka tas bija kaut kāds ārkārtējs vai neiespējams izaicinājums. Lielākais darbs bija vienkārši visu tīri tehniski un saimnieciski noorganizēt, jo mums tomēr vajadzēja nodrošināt sacensības četru dienu garumā. Nebija tā, ka mēs baidītos vai uzskatītu to par ko bīstamu tolaik valdošo politisko juku dēļ. 1991. gadā viss jau šķita samērā normāli, un mēs vienkārši darījām savu darbu.

Valdis: Kas tev pašam visspilgtāk palicis atmiņā no tā laika saimnieciskajām lietām un sagatavošanās darbiem?

Uldis: Grūti pat uzreiz visu pateikt, bet, zini kā – mēs tam mačam sākām gatavoties un par visu domāt jau ziemā. Braucām uz mežu, pie ezera nometnes vietā ziemā cirtām āliņģus un zāģējām baļķus, lai uztaisītu peldvietas laipu. Tur, kur mums bija plānota nometne, pie ezera nebija nevienas jēdzīgas un drošas vietas, kur nopeldēties. Mēs ziemā sazāģējām baļķus un uztaisījām tur tādu kā klājumu. Paši visu darījām. Neatceros vairs, kur mēs tos materiālus ņēmām, bet kaut kur jau dabūjām un savedām.

Valdis: Kur sacensību laikā dzīvoja organizatori, tiesneši un paši dalībnieki?

Uldis: Cik atceros, sekretariāts bija apmeties kādā vietējā mājā tuvējā apkārtnē, kuras mums izdevās sarunāt. Tur strādāja, dzīvoja un nakšņoja tie, kas rēķināja rezultātus. Savukārt visi pārējie mēs dzīvojām turpat blakus – teltīs ezera malā. Visa pļava bija telšu pilna.

Valdis: Kā tajā laikā notika pieteikšanās sacensībām? Interneta taču nebija, un mobilo telefonu arī ne. Kā jūs šo procesu nodrošinājāt?

Uldis: (Smejas) Īstenībā, Valdi, es tiešām vairs precīzi nevaru pateikt un iedomāties, kā tas darbojās. Kaut kā tas viss notika, bet es tiešām neatceros kā. Droši vien, ka liela daļa pieteikšanās un maksāšanas notika uz vietas, pašās sacensībās. Visticamāk, klubu pārstāvji vienkārši atbrauca, samaksāja skaidru naudu un pierakstījās kaut kur pie galda. Bet kā notika iepriekšēja pieteikšanās, es to tiešām vairs detalizēti neatceros, tas jājautā kādam citam – varbūt no tiem, kas darbojās tieši sekretariātā, varbūt kāds vēl atceras to kārtību.

Valdis: Harijs Šemelis tajā laikā ļoti centīgi un pedantiski ir rakstījis dienasgrāmatas. Iespējams, viņš tajās ir fiksējis daudz vairāk detaļu nekā mēs spējam atsaukt atmiņā. 

Uldis: Jā, runā, ka Harijs Šemelis tiešām ir ļoti centīgi rakstījis tās dienasgrāmatas. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka viņš zina un atceras daudz vairāk detaļu par to laiku un organizatoriskajām niansēm nekā es šobrīd. Kad tu tiksies ar viņu, noteikti izrunājiet to – viņa dienasgrāmatas varētu būt īsts zelta fonds šo maču vēsturei. [red.piezīme: Intervija ar Hariju Šemeli]

Valdis: Kā jūs spējāt sagatavot sacensību kartes tik lielam apgabalam?

Uldis: Nu, mūsu puiši faktiski dzīvoja pa to mežu pēdējos mēnešus. Visas kartes tapa pilnīgi no jauna. Komandu vadīja Harijs Šemelis. Tajā lielajā karšu zīmēšanas un sagatavošanas procesā mums pieslēdzās nopietna kartogrāfu un kluba biedru komanda. Bez Harija vēl tur darbojās Andis Pirktiņš, Jānis Ģipslis, Vents Ozoliņš, Māris Strautnieks, Māris Ruģelis un Edmunds Zvaigzne. [gandrīz visi no šiem tai laikā bija orientēšanās elites skrējēji un vairākiem bija Sporta Meistara tituls].  Cik atminos, pēc kluba protokoliem un citu stāstītā, tieši Harijs bija galvenais distanču plānotājs, Andis Pirktiņš arī darbojās ar distanču pārraudzību.

Karšu specifika, manuālais finišs un skriešana purvos

Valdis: Nītaure ir slavena ar savu sarežģīto reljefu. Mūsdienās mēs izmantojam Lidar datus, bet kā jūs toreiz spējāt uzzīmēt tik sarežģītu apvidu bez nopietniem pamatdatiem?

Uldis: Vienīgais pamatmateriāls, kas mums vispār bija pieejams, bija vecā armijas karte mērogā 1:25 000. Nekā cita nebija. Tā kā armijas kartē reljefs bija stipri ģeneralizēts, lielas jēgas no tās nebija – tur redzēja tikai pašas lielākās formas. Visi sīkumi, nepilnības un mikroreljefs mums bija jāatrod dabā ar kājām un jāiezīmē pašiem ar roku. Priekš tiem laikiem kartes sanāca ļoti labas. Neatceros, ka kāds dalībnieks pēc tam būtu sūdzējies, ka viņam nebūtu patikusi orientēšanās mūsu mežos.

Valdis: Kāds toreiz bija sacensību formāts, distances un kā tās atšķīrās no mūsdienu izpratnes?

Uldis: Tolaik sacensību formāts bija krietni citāds. Pirmā diena mums bija ar kopējo startu, bet pēdējā – iedzīšana. Distances pārsvarā bija garās, tādu “vidējo distanču” kā atsevišķa disciplīna toreiz vēl nemaz nebija. Pirmā un otrā diena bija klasiskās garās distances, bet trešajā dienā, ja nemaldos, bija sagatavots tāds kā saīsinātais variants.

Valdis: Jā, to kopīgo startu 1. dienā es labi atceros. Pats tajā laikā skrēju V14 grupā. Visi lielā barā ieskrējām iekšā purvos Ezerrožu ezera virzienā. Es pats toreiz noskrēju kādu kilometru līdzi līderu baram. Tad viņi pazuda mežā, es viņiem vienkārši netiku līdzi un paliku aizmugurē. Īpaši atmiņā palikuši tie atklātie purvi – vienā vietā es nolēmu brist vienam atklātam milzu purvam pa taisno pāri, un man ūdens bija līdz viduklim un pat dziļāk. Biju spiests brist, pacēlis rokas augšā virs ūdens, lai nesamērcētu karti.

Cik dalībnieku toreiz pulcējās šajās sacensībās, un kā sacensību centra pļavā izskatījās?

Uldis: Tā kā man pašam nav saglabājušies protokoli, precīzu skaitu nepateikšu, bet domāju, ka varēja būt ap tūkstoti dalībnieku. To, ka sacensību centra pļava bija pilnīgi pilna ar teltīm, es spilgti atceros. 

Valdis: Un kā tika galā sekretariāts bez datoriem, čipiem un mūsdienu programmām?

Uldis: Rezultātus mēs rēķinājām turpat uz vietas, pilnībā ar roku. Finišā tiesneši sēdēja, rakstīja finiša lapiņas, fiksēja laikus un pēc tam pēc starta protokoliem ar roku rēķināja katra dalībnieka rezultātu. Tās finiša lapiņas nozīmē to, ka kad cilvēks nāca finišā, tur ierakstīja viņa numuru un finiša laiku. Pēc tam skatījās starta protokolus, meklēja starta laiku un aprēķināja gala laiku. Tas prasīja milzīgu uzmanību un precizitāti, jo, ja finiša lapiņās ieviesās kļūda, sākās protesti. Tomēr mēs tikām galā – tajos laikos cilvēki bija piešāvušies un darīja to regulāri. Katru vakaru turpat pļavā notika apbalvošana, nekas netika atlikts uz nākamo dienu.

Ārzemnieku uzņemšana un čekas uzraudzība

Valdis: 1991. gads bija laiks, kad Latviju oficiāli uzņēma Starptautiskajā Orientēšanās federācijā (IOF). Vai jau vasarā sacensībās bija jūtama starptautiskā dvesma? Vai uz KO-4 atbrauca ārzemnieki?

Uldis: Ārzemnieki pie mums Latvijā sāka braukt jau nedaudz agrāk, aptuveni no 1988. gada. Mums izveidojās ļoti labs kontakts ar zviedru Per-Olof ”Peo” Bengtsson (1933-2025, red. piezīme), kuram Zviedrijā bija sava orientēšanās tūrisma firma. Viņš bija milzīgs šī sporta veida entuziasts. Tolaik Aivars Zvirbulis (kuru visi pazina  kā “Čiri”) un Gunārs Dukšte dienēja Polijā esošajā padomju armijas sporta rotā. Armijniekiem vajadzēja labus rezultātus bruņoto spēku čempionātos, tāpēc viņi turēja tādus profesionāļus kā Aivars Zvirbulis un Gunārs Dukšte. Polijā viņi bija uzzīmējuši labu karti kādam mežam, un tur viņi iepazinās ar Peo Bengtsonu, kuram tā uzzīmētā karte tik ļoti patika, ka viņš izteica vēlmi braukt pie mums uz Latviju, un atvest orientēšanās entuziastu grupu uz kādām sacensībām Latvijā. Bet vai tas bija Pea vai citi zviedri – to īsti neatceros.

[red. piezīme: G.Dukštes atmiņas: 1979-82 Polijas periods padomju armijas dienestā. Poļiem bija 80.gadā Maskavas olimpiādes laikā bija plāns sarīkot sociālistisko valstu bloka čempionātu – Sociālistisko valstu draudzības kauss. 1976.gadā tas notika pirmo reizi. Poļiem bija salīdzīnoši švaki ar karšu zīmētājiem, tāpēc tā čempionāta organizatori uzrunāja Aivaru Zvirbuli un Gunāru Dukšti, lai šim plānotajam lielajam 1980.gada mačam uzzīmē karti. Gunārs zīmēja lielo karti individuālajam mačam 15km2 apmērā un Aivars zīmēja stafetei. Pēc tam visi bija ļoti atzinīgi par rezultātu. Peo Bengtsson tajā  80.g atbrauca uz Poliju uz šo čempionātu un uzzināja, ka poļiem šīs kartes zīmēja latvieši. Pēc tam vēlāk, jau 1983.gadā Peo vadīta grupa, ar tai laikā diviem pasaules čempioniem sastāvā, bija ieradusies Latvijā, piedalījās Magnētā un citos pasākumos.]

[red.piezīme, Ilmāra Limbēna atmiņas: 1991.gadā uz Nītaures KO-4 atbrauca kāda 10 cilvēku grupa no Ärla IF kluba Zviedrijā. Ilmārs viņus Latvijā uzņēma, vadāja pa dažādiem pasākumiem Latvijā gandrīz divas nedēļas, veda uz pirti un citādi rūpējās.]

Valdis: Kā padomju un pārejas gados vispār varēja noorganizēt ārzemnieku uzņemšanu?

Uldis: Tā bija sarežģīta operācija, jo Valsts drošības komiteja (tā saucamā čeka) tolaik visu stingri kontrolēja un uzraudzīja. Ārzemnieki nedrīkstēja braukt, kur grib. Viņiem bija atļauts uzturēties tikai Jūrmalā un Siguldā – tās bija vienīgās divas vietas visā reģionā, kur viņi drīkstēja braukt un nakšņot. Viņi dzīvoja “Intūrista” viesnīcā Rīgā, un viņus tur riktīgi pieskatīja un izsekoja.

Mēs uzrakstījām zviedriem īpašu instrukciju, kā uzvesties, lai viņi saprastu, ka pie mums joki  mazi un režīms ir nopietns. 

Sacensību mantojums

Valdis: “KO-4” sērija un četru dienu sacensības Latvijā bija unikāls projekts. Cik ilgi tas pastāvēja, un kāpēc tas beidzās?

Uldis: Vispār, runājot par KO-4 klubu – sākotnēji mēs bijām “Dinamo”, bet, kad 1990. gadā viss juka un bruka,  “Dinamo” beidzās un mēs nodibinājām savu neatkarīgo klubu. Faktiski visi tie paši dinamieši pārgāja uz jauno klubu. Bijām jauni, ļoti aktīvi un, varētu teikt, arī pārtikuši, pateicoties tam vecajam “Dinamo” laikam. Mums bija nauda, mēs daudz kur braukājām, arī uz ārzemēm, mums bija laba un spēcīga komanda.

Tomēr sarīkot četru dienu mačus bez valsts vai nopietna sponsoru finansējuma bija ārkārtīgi grūti un dārgi. Tāpēc tīrā četru dienu formātā mēs, šķiet, aizvadījām tikai kādus divus gadus. Mēs paši pēc pirmā gada sapratām, ka tam vienkārši nepietiek cilvēku un enerģijas. Pēc tam pārgājām uz trīs dienu formātu (“KO-3”), vēlāk uz divu dienu (“KO-2”), līdz visbeidzot vispār pārtraucām rīkot šīs sacensības. Piemēram, viens mūsu mačs vēlāk notika Braslā, visticamāk kopā ar Trīszvaigžņu spēlēm. Man liekas, ka tur jau vairs nebija četras dienas, tur jau mēs taisījām trīs dienu maču.

Valdis Janovs: Šogad “Siguldas kausam”  būs Pasaules ranga sacensību statuss (WRE), un tieši garajā distancē. Ko tu, Uldi, novēlētu šī gada sacensību organizatoru komandai?

Uldis Ždanovs: Novēlu tikai vienu – lai jums neaptrūkstas enerģijas un lai viss izdodas! Jūsu organizētie mači ir lieliski, esmu bijis uz “Siguldas Kausu” vairākas reizes. Man patīk organizācija un apvidi. Pagājušajā gadā (2025. gadā Siguldā) arī biju aizbraucis. Tā ka – lai jums veicas, lai viss izdodas gludi un lai komandai nepietrūkst spēka turpināt šo skaisto un vēsturisko tradīciju!

Uldi Ždanovu intervēja Valdis Janovs, 2026.gada 7.jūlijs

foto autori: Uldis Ždanovs, Gunārs Dukšte un Ojārs Millers, un citi nezināmi (no G.Dukštes arhīviem).