Sporta klubs "Siguldas Takas"

Valdis Janovs sarunājas ar Hariju Šemeli – 1991. gada KO-4 Nītaure galveno kartogrāfu un distanču plānotāju. Šogad šajā pašā mežā notiks pasaules ranga orientēšanās sacensības Siguldas Kauss 2026 WRE Nītaure.

Harijs uz tikšanos ieradies ar tā gada oriģinālo “Lauru” karti (kartei toreiz tika dots nosaukums “Lauri”, jo kartes kreisajā pusē vienām mājām ir nosaukums “Lauri”), kas satur visus KP, kas tais dienās bija izvietoti mežā (all-controls karte). Valdis dzer kafiju. Harijs sulu. 

---

Atkaltikšanās ar Nītaures leģendāro mežu

Valdis Janovs: Sveiks, Harij! Prieks tevi beidzot satikt. Šodien mums būs interesanta saruna, parakņāsimies 35 gadu vēsturē, kad tu biji galvenais kartogrāfs un distanču plānotājs KO-4 daudzdienu orientēšanās sacensībām Nītaurē (tās norisinājās 1991. gada 4-7. jūlijā). Re, es atnesu tavu veco karti. Tev gan droši vien brilles vajadzēs, jo es saspiedu to drusku mazāku. Tā ir tava karte no 1991. gada, varbūt atceries? Saliku kopā visas trīs tā maču kartes – no Nītaures, Domeru ezera, līdz pat Ezerrožu ezeram un Viļumam. Tur katrai kartei bija savs nosaukums.

Harijs Šemelis: Interesanti, jā, atpazīstu gan. Bet, redz, ko es tev atnesu [uz galda izklāj karti ar visiem KP].

Valdis: Tu šitādu atradi? Vienreizēji! Cik interesanti!

Harijs Šemelis: Jā. Tas, kur tas KP ir aizkrāsots, tas nozīmē jau aizņemts – noslogotību. Ja tas ir aizkrāsots, tas nozīmē, ka citai distancei to plānot nevarēju, jo tur jau gāja cauri daudzas grupas un bija daudz cilvēku, un vajadzēja rūpīgi plānot, lai nav pārlieku liela noslodze uz vienu KP.

Valdis: Vai tu plānoji distances visam mačam, visām 4 dienām?

Harijs: Jā, es plānoju visas distances.

Valdis: Nu re, šī tava “Lauru” karte ir tajā apgabalā, ko mēs šogad izmantosim “Siguldas kausa 2026 WRE Nītaure” divu dienu sacensībām.

Harijs: Jā, jā, es jau internetā paskatījos, palasīju jūsu bagātīgo biļetenu. Es pat dažus ieliktos jaunās kartes piemēru fragmentus atradu savā kartē. Lūk, ja nemaldos, šiten, un šiten arī. Bet es brīnīos, ka jums kartē ir parādījušies daži akmeņi, kas manā laikā nebija, vai nebiju tos atradis. Mēs savulaik tos zīmējām maz, tikai tos, kas bija ļoti lieli. 

Valdis: Jā, tur ir ļoti daudz akmeņu – gan lieli, gan mazāki. Arī Viļumupīte ir diezgan pilna ar dažādiem akmeņiem. Un tev ir taisnība par to akmeņu lielumiem. Mums arī ir standarti, kādus zīmējam un kādus ne. Ir noteikums, ka zīmējam tikai vismaz pusmetru, centimetrus 60 augstus akmeņus. Dažbrīd upītē ir interesantas, krāčainas, izskalotas vietas. Mēs tās krācītes it kā parādam. Varbūt tas nav pilnībā pēc noteikumiem, vēl lemsim kopā ar inspektoru. Ir tādas pāris vietas upītē, kur skrienot uz akmeņiem kājas var nolauzt (smejas).

Harijs: Mani izbrīna, ka mežā atzīmēti vismaz trīs akmeņi, kurus manā kartē neredz.

Valdis: Zini, es arī to ievēroju. Bet tie, kas parādīti mežā starp pauguriem, ir lieli – vismaz pusmetrs vai metrs. Varbūt, atkarībā no ziemas, mitrumiem un aukstumiem tie ir izcēlušies, “pastaigājuši”. Kaut gan – kas lai zina. Es savukārt vairākus tavus akmeņus nevarēju atrast (smejas). Šī tava visu kontrolpunktu karte ir ļoti interesanta. 

Distanču plānošana un karšu zīmēšana toreiz

Harijs: Kad es dienēju armijā pie Valērija Kiseļeva, es viņam palīdzēju plānot dažas mazāk svarīgas distances Smiltenes daudzdienās Grand Prix. Tur es no viņa šo to noskatījos. Viņam parasti bija viena karte, kurā atzīmēti visi kontrolpunkti, lai zinātu, kurus vienā dienā ņemt nost un kurus ne. Tādā veidā viņš strādāja daudzdienu mačos.

Valdis: Vai tu šo Nītaures karti uzzīmēji no armijas kartēm, tev jau nebija citu materiālu?

Harijs: Nē, bija tikai aerofoto. Tajā laikā aerofoto varēja dabūt, tā sakot, pa blatu, caur pazīšanos. Es gan nezinu, kurš tieši to dabūja. Uldis [domāts Uldis Ždanovs] parasti izvēlējās apvidu, kur agrāk jau bija bijusi kāda melnbaltā karte vai kur iepriekš skriets. Es atceros, ka viņš mani sūtīja uz vairākām vietām apskatīt un izpētīt apvidu pirms veica gala izvēli.

Valdis: Jā, es mūsu klubā arī esmu apvidus pētnieks. Vienmēr pirms pieņemt lēmumu, iepriekšējā gadā izskrienu vairākus testa skrējienus, lai saprastu, vai apvidus ir jēdzīgs. Tas jau vienmēr ir risks, jo mūsu pieeja ir taisīt Siguldas Kausa sacensības iepriekš neskrietos, vai arī ļoti sen skrietos apvidos. Kartes tur parasti nav, tāpēc tie testa skrējieni vienmēr ir piedzīvojums – skrējiens nezināmajā. 

Harijs: Mums tolaik uz KO-4 Nītaurē bija plānota vēl arī ceturtā karte, no Nītaures centra uz ziemeļu pusi, bet tam neatlika laika.

Valdis: Tas jau tāpat ir milzīgs apjoms, ko jūs togad uzzīmējāt. Mums šogad Siguldas Kauss būs ap 12 km² kartē, bet jūsu KO-4 kartes ir gandrīz 19 km² apjomā. 

Harijs: Jā, bijām mēs tāda komanda, es paņēmu “Laurus” uzzīmēt, un Jānis Ģipslis ar Edmundu Zvaigzni paņēma  Ezerrožu ezera gabalu uzzīmēt. To uzreiz pēc rokraksta var redzēt, ka citi zīmējuši. Savukārt šo daļu – ap Domeru ezeru, Lauriem un līdz pat Viļumam – pamatā zīmēju es, un palīgā nāca Māris Strautnieks un Vents Ozoliņš, kuri uzzīmēja pa kādam kvartālam.

Valdis: Starp citu, šīs distances, kas manis atnestajā kartē redzamas, ir manējās. Man toreiz bija 14 gadu, es tās KO-4 skrēju. Te arī mani izietie ceļi ar zīmuli iezīmēti. Atceros, tas man bija liels piedzīvojums, tie meži šķita ļoti smagi. Es tolaik biju Rīgas puika, kurš pieredzi guvis pārsvarā tikai “Magnētā”. Un mana krustmāte Rasma Oša mani veda uz dažādām daudzdienām, arī uz KO-4 mačiem, viņai patika. Apvidus te bija ļoti prasīgs gan tehniski, gan fiziski, noteikti arī pieredzējušiem skrējējiem. Es tev pēc brītiņa parādīšu jauno karti, būsit pārsteigts, kas ar mežu noticis šo gadu laikā.

Harijs: Tajā laikā, kad es zīmēju kartes, to, kas tagad skaitās pirmais zaļais [meža caurejamības pakāpe], bieži vien vispār nezīmēja. Ja krūmi bija nedaudz biezāki, to neattēloja, jo tas skriešanas ātrumu būtiski neiespaidoja. Tāpēc manas kartes tai laikā ir krietni baltākas, kā iespējams šodien tās zīmētu. 

Valdis: Vispār šis ir interesanti, jo mēs esam uzzīmējuši jauno karti, ko vēlāk tev parādīšu, un tur ir diezgan daudz pirmā zaļā, bet skriešanai tas tiešām baigi netraucē. Kad pirmo reizi paskatās, šķiet – ak tu dieniņ, cik zaļa karte! Bet tā ir uzzīmēta adekvāti tam, kā jābūt pēc mūsdienu IOF noteikumiem.

Harijs: Nu jā, tajā laikā noteikumu praktiski vispār nebija (smejas).

52 dienas mežā 

Valdis: Kā jūs toreiz izdomājāt, ka mači jātaisa tieši Nītaurē?

Harijs: Vietas izvēle bija Ulda ziņā. Man iedeva materiālus, mašīnu, un aiziet – uz priekšu! Tajā laikā bija problēmas ar benzīnu, bet Uldis parasti piegādāja, lai varētu izbraukāt.

Valdis: Un sanāk, ka tu viens pats visu šo gabalu starp Domeru ezeru – Lauriem un Viļumu zīmēji? Kā jūs sadalījāt mežu?

Harijs: Nu pamatā es visu zīmēju, bet bija kādi nelieli meža nostūri, kur paaicinājām palīgā Māri Strautnieku un Ventu Ozoliņu nedaudz, un vienu dienu arī Māri Ruģeli.

Valdis: Redz, cik interesanti, arī šogad uz Siguldas Kausu 2026 mežu zīmējam trijatā. Mēs sadalījām karti trijās daļās: augšas daļa, vidusdaļa un lejasdaļa. Ļāvām datoram izlozēt. Ziemeļudaļu ieguva Jānis Eņģelītis, vidusdaļu zīmēju es (Valdis Janovs), un Andris Strazdiņš dabūja dienvidu daļu.

Harijs: Cik atceros, šī dienvidu daļa netālu no Slīpes purva un vēl drusku uz dienvidiem bija visinteresantākā.

Valdis: Jā, tā ir ļoti laba. Tur nav ne ceļu, ne taku, viss ir mēreni zaļš ar daudz līdzīgām situācijām, bet ar izcilu reljefu. Bet saki man, kur tu tolaik dzīvoji zīmējot karti?

Harijs: Tolaik, kartes zīmēšanās periodā, dzīvoju Nītaures dzirnavās. Ja pareizi atceros, tur kolhozam bija ēdnīca un istabas ar gultām, tur sarunāja man vietu.

Valdis: Un pēc tam tu visu mežā sazīmēto no lavsāna [caurspīdīgs vai matēts materiāls, ko mākslinieki, arhitekti un konstruktori izmanto rasēšanai, kopēšanai un daudzslāņu projektēšanai] pārzīmēji mājās pie galda?

Valdis: Ļoti interesanta vēsture. Mūsdienās absolūti viss notiek planšetē un datorā. Tu jau arī tagad strādā pie datora, vai ne?

Harijs: Jā, protams. Tagad ir kā diena pret nakti (smejas).

Valdis: Cik ilgu laiku tev paņēma Nītaures karšu uzzīmēšana?

Harijs: Es paskatījos savās treniņdienasgrāmatās – kopā sanāca aptuveni 52 dienas mežā abām kartēm kopā. Tam papildus vēl mājas darbi pie galda pa vakariem vai brīvdienām, kas prasīja kādu nedēļu. Tajā laikā es gan studēju, gan trenējos. Es skaitu tikai tās dienas, ko no rīta līdz vakaram pavadīju mežā – gāju ar gaismu, un tumsā nācu ārā. Līdzi man bija maizītes. Laiks ceļā šeit nav ieskaitīts.

Valdis: Es vairāk par sešām stundām vienā dienā mežā nevaru nostrādāt, nogurstu. Ērces noteikti saķēri daudz tai laikā zīmējot?

Harijs: Tajā laikā tādu “zvēru” kā ērces praktiski nebija. Es pa visu savu sportisko karjeru un karšu zīmēšanas laiku tā arī nevienu ērci neesmu dabūjis.

Valdis: Nu nevar būt! Es šogad vien jau trīs esmu dabūjis, meži mūsdienās ir ērču pilni. Man ir teorija, ka tas ir maigāku ziemu dēļ. Bet, ja tu dzīvoji Nītaures dzirnavās, kas tev gatavoja ēst?

Harijs: Turpat dzirnavās vietējiem strādniekiem bija ēdnīca. Sarunājām ar saimnieci, viņa taisīja brokastis un uz vakariņām kaut ko atstāja.

Valdis: Nītaures dzirnavas tagad ir kļuvušas par ļoti glaunu vietu. Mums Siguldas Kausa šī gada medaļās būs iestrādāti četri elementi no Nītaures: dzirnavas, pareizticīgo un luterāņu baznīcas un Nītaures muiža, kurā tagad atrodas skola.

Harijs: Pirms pāris gadiem es braucu cauri Nītaurei un apskatījos savus senos medību laukus (smejas). Reljefu mēs tajā laikā zīmējām uz aci, jo nekādu palīgmateriālu nebija. Izstiepta roka – ja mans augums ir 1,70 m, roka ir aptuveni 1,50 m augstumā. Notēmē, noskaiti soļus un zīmē.

Valdis: Es arī mūsdienās ne vienmēr simtprocentīgi izmantoju matemātisko modeli [Lidar datus], jo cilvēks un skrējējs dabā tomēr redz mazliet savādāk, kā dators ir aprēķinājis.

Harijs: Jā, esmu ievērojis, ka, dažu šī brīža zīmētāju kartēs ir iezīmētas ieplaciņas, bet dabā tur praktiski nekas nav redzams, ir ļoti uzmanīgi jāskatās, lai vispār kaut ko ieraudzīto. Šādus nevajag zīmēt. Es vairāk uzticos tam, ko redzu dabā. Tādā veidā zīmētās kartes ir vieglāk saprotamas un labāk skrienamas, jo nav pārsātinātas.

Valdis: Kā tu plānoji distances? Kāda bija plānošanas loģika, kur likt startu un finišu? Toreiz laikam pārsvarā bija tikai garās distances?

Harijs: Tās nebija nedz klasiski garās, nedz vidējās distances, bet kaut kas pa vidu. Elitei distances bija ap 10–12 kilometriem. Skatījāmies, kā var sagriezt distances. Kā Valērijs man mācīja, nedrīkst būt pretkustība, visam jāplūst vienā virzienā, un tā mēs centāmies tās distances smuki izlocīt. Kartē bija iekrāsotas vietas, kur skriet neļāva – tie visticamāk bija apstrādātie lauki. Punktu vietas mēs pilnībā izdomājām mājās pie kartes, mežā tās vairs nekoriģējām. Man par labu nāca tas, ka man bija ļoti laba redzes atmiņa – to, ko pats biju zīmējis, es spēju iztēloties ar aizvērtām acīm. Līdz ar to arī plānošana ir vieglāka – tu jau to mežu pazīsti kā savu kabatu. Agrāk bieži vien distances pārsvarā plānoja tie paši cilvēki, kas zīmēja karti. Ja apvidu nepārzini, tajā vispirms ir jāieiet un jāizpēta, savādāk nebūs labi izplānotas distances.

Valdis: Pilnībā piekrītu. Mums šogad ir līdzīga situācija – garās distances plānotājs no sākuma brauc uz mežu, staigā divas dienas, lai saprastu, kāds tas mežs ir. Kāds ir zaļais un kā ir skrienami purvi.

Valdis: Toreiz tas Nītaures mežs bija ļoti skaists, vecs mežs. Pēc sacensībām, 90. gados, šo gabalu praktiski pa tīro nocirta. Mēs skatījāmies kādus desmit gadus vecos satelītuzņēmumos – tur vēl joprojām bija redzami izcirtumi. Biju izskriet testu 2020.gadā, meklējot vietas Siguldas Kausam, bet arī toreiz tas bija vēl par zaļu. Bet, kad pagājušajā rudenī tur vēlreiz testu skrēju, sapratu, ka nu ir ok. Mežs atkal ir ataudzis un tur var skriet. Tagad nākamajos 20 gados šis apgabals paliks arvien labāks un labāks.

Jaunā un vecā karte pēc 35 gadiem 

[Valdis izvelk no somas un parāda Harijam jauno, svaigo Siguldas Kauss 2026 WRE karti. 1:10’000 mērogā tā nemaz visa neietilpst A3 mērogā, jo ir liela. Harijs skatās, pēta.]

Valdis: Šādi karte izskatās šobrīd 1:10 000 mērogā. Vai kādas vecās vietas var atpazīt?

Harijs: Jā, atpazīstu. Skaista. Ir zaļāka (smejas). Re, šīs bedres ir atzīmētas kā mikroieplaciņas?

Valdis: Jā, tās ir lēzenas bedrītes, tām nav asu malu. Kur mežā ir lēzenākas bedres, mēs tās zīmējam kā mikroieplaciņas. Daudzas vecās takas ir pilnībā pazudušas. Skaties, šī ir vienīgā taka mežā, kas ir palikusi. Un kopā ar šo ceļu, citu taku mežā vispār vairs nav.

Harijs: Arī mūsu laikā tur taku un ceļu praktiski nebija. Tikai tuvāk ciemam. Nītaurē tās pārsvarā bija iestaigātas cauri mežam uz kapiem vai taisnākie ceļi no mājām uz lielāku ceļu.

Valdis: Toreiz bija plāns cauri mežam laist Nītaures apvedceļu vai šoseju, kas bija mežā jau izcirsts, bet tagad tas ir pamests un pilnībā aizaudzis ar desmitmetrīgiem kociņiem. Kopumā tik daudz pļavu, kā tavā kartē, arī vairs nav – viss aizaug.. Aizvakar biju pie “Jaunkliņģerniekiem”, tur šopavasar viena lielā pļava ir uzarta un sastādīti bērzi, tāpēc šīs pļavas nākamgad vairs nebūs. Citas pļavas ir pilnībā aizaugušas. “Kārklos” tagad saimnieko mednieki, bet “Lazdukalns” un “Ausekļi”, un “Zariņi” ir apdzīvoti.

Mēs gribējām sacensību centru izvietot dziļāk kartē, bet, diemžēl, ceļi tur ir šauri, divas mašīnas nevar apmainīties. Savukārt citur pļavas netiek koptas, tās labākajā gadījumā nopļauj tikai reizi gadā, un sarunās ar saimniekiem sapratām, ka tās nav izmantojamas. Savukārt vienā citā vietā pie mājām ir laba pļava, bet tur nav kur novietot mašīnas, jo blakus ir purvs, un lejas galā var nobraukt tikai ar džipu. Tāpēc praktiski vienīgā versija sacensību centram ir netālu no pašas Nītaures, pie “Lejas Suces” un “Kalna Suces” mājām. Tur ir skaistas, koptas pļavas un var novietot nepieciešamo skaitu mašīnu. Tāpēc līdz startam būs nedaudz jāpaietas, bet tev jau arī savulaik starts bija tālu – no sacensību centra līdz startam bija kādi trīs kilometri. Gandrīz vai katru dienu. 

Harijs: Nu, kā ārzemēs! Pāris km līdz startam aiziet ir normāli, visur tā dara. Pirmajā dienā mums Nītaurē bija masu starts, kas toreiz bija diezgan reta un unikāla pieeja. Es neatceros, kā mēs pie tā nonācām, bet atceros, ka stāvēju finišā un ilgi neviens nenāca ārā. Domāju – velns, laikam esmu saplānojis par sarežģītu. Bet, kad dalībnieki nāca ārā no meža, visi bija apmierināti.

Valdis: Cik daudz KO-4 daudzdienas – četru dienu orientēšanās pasākumus – jums izdevās uztaisīt?

Harijs: Šis Nītaurē bija pirmais. Pēc tam, ja nemaldos, bija sacensības pie Valmieras, Grīviņos. Tur bija Strautnieka karte, un es atceros, ka plānoju distances vismaz vienai dienai. Vēlāk bija trīs dienu sacensības Braslā, tur es zīmēju minimāli. Tukuma posmā es nepiedalījos. Sacensības organizēja klubs brīvajā laikā. Uldis saka, ka Nītaurē esot bijuši ap 1000 dalībnieku, tā varētu būt. Precīzu skaitu nepateikšu, bet daudzdienas bija ļoti populāras, jo uz vienu dienu tajā laikā braukt neatmaksājās – transporta iespējas nebija tik labas. 

Valdis: Kādas ir tavas sajūtas, tagad salīdzinot abas kartes?

Harijs: Jaunā izskatās krietni smalkāka un smukāka.

Valdis: Te var redzēt izmaiņas – kur tev kādreiz bija izcirtums, tagad ir jaunaudze. Savukārt tur, kur kādreiz bija vecais mežs, tas tagad nocirsts un pa jaunu saaudzis. Kā tolaik jums purvi izskatījās?

Harijs: Mūsu laikā purvi pārsvarā visi bija sausi un skrienami.

Valdis: Tagad tie ir diezgan slapji. Es domāju, ka tā ir bebru sērga, viņu ir ārkārtīgi daudz un tie, iespējams, neļauj ūdenim noplūst. Vienā vietā ir uzplūdināts gandrīz vai ezers un izveidota astoņu bebru būvēta aizsprostu kaskāde. Vēl interesanti, ka daudzas mājas, kas tavā laikā vēl pastāvēja, tagad ir pamestas un sabrukušas, jumti ir iebrukuši un viss ir aizaudzis. Apdzīvotas ir palikušas tikai kādas trīs mājas visā kartē, ja neskaita tās, kas gar šosejas malu.

Interesanti, ka ceļš, kas tavā kartē iezīmēts kā taciņa un mežā beidzas, patiesībā ir Pirmā pasaules kara laika dzelzceļa uzbērums. Krievi to uzbūvēja no Līgatnes stacijas līdz Skrīveriem, lai apgādātu Daugavas fronti.

Harijs: Re kā, mēs to nemaz nezinājām, kad zīmējām.

Valdis: Kopš 1991. gada ir pagājuši 35 gadi. Šogad mēs svinēsim 35 gadus, kopš šajā mežā neviens nav skrējis sacensībās. Kā tu par to jūties?

Harijs: Dīvaini, godīgi sakot. Laiks ir ļoti ātri pagājis. Kaut kad domāju, ka vajadzētu šo apvidu uzzīmēt par jaunu, bet tā arī neaizbraucu.

Valdis: Mēs tev palīdzējām (smejas). Uldis stāstīja, ka 1990. gadā bija braucis Peo Bengtsons no Zviedrijas un vedis ārzemniekus. Vai uz šiem mačiem Nītaurē bija atbraukuši ārzemnieki?

Harijs: Godīgi sakot – neatceros, man liekas, ka nebija, startēja tikai latvieši, varbūt igauņi un leiši. Man jau arī nebija laika tam sekot līdzi, es praktiski “neizkāpu” no meža un nodarbojos tikai ar distancēm. Laikā, kad Latvija vēl nebija atguvusi neatkarību, VDK [Valsts drošības komiteja, “čeka”] uzraudzīja visas ārzemju grupas, viņi nekur tālu paši nevarēja doties. Kad es biju biedrībā “Dinamo”, mēs braucām uz Ungāriju 1989.gadā uz sociālistisko valstu milicijas darbinieku sacensībām, un mums arī bija līdzi “īstais grupas vadītājs” [čekas uzraugs]. Pat 1990. gada septembrī, kad devāmies uz Zviedriju no Maskavas uz pirmo policistu čempionātu, līdzi bija “grupas vadītājs”, kas pieskatīja.

Valdis: Kā tu sāki nodarboties ar kartogrāfiju?

Harijs: Mans fizkultūras skolotājs Bēnes vidusskolā bija Arvīds Brucis. Viņš mani paņēma līdzi mežā un parādīja, kā zīmēt. Viņš parādīja kā izveidot speciālu tabulu pārsoļu pārrēķināšanai milimetros, lai nebūtu jārēķina galvā. Viņš mani ievirzīja karšu zīmēšanā vēl skolas laikā. Pēc dienesta padomju armijā es iestājos Latvijas Fiziskās kultūras institūtā, 1987. gadā kopā ar Aigaru Leibomu. Viņš pabeidza, bet es nē, nomācījos kādus trīs gadus tikai. Vēlāk es sāku studēt Policijas akadēmijā. 1990. gadā, kad taisījām šo karti, es biju students, man bija kādi 24 gadi, un es varēju atļauties rudenī mēnesi vai divus dzīvot mežā. Padomju laikā oficiāli nebija profesionālu sportistu, lai gan es skaitījos milicijā, man maksāja algu, un es braukāju pa treniņnometnēm. Mūsu komandā bija Andis Pirktiņš un Uldis, kas bija vecāki par mani, un Ants Grende, Ilmārs Dāvidsons un Vents Ozoliņš bija jaunāki.

Pirmo nopietnāko sacensību karti es uzzīmēju 1985. gadā Īlē pie Spārnu ezera Latvijas čempionātam, kur inspektors bija Volli Kukk. Kad biju armijā, mēs trenējāmies armijas sporta kluba bāzē pie Līdaces ezera Pļaviņās. Tajā laikā daudz ko no Valērija Kiseļeva apguvu. Viņš Latvijā bija karšu zīmēšanas pamatlicējs un vadīja seminārus kartogrāfiem.

Viņa iemācītais knifs, piemēram, bija zīmējot ceļu vai taciņu, ja redzamības lokā bija kāds objekts, piemēram, dzīvnieku barotne, viņš negāja to mērīt, bet ejot pa ceļu paņēma virzienu uz to no viena punkta, pēc tam no otra, un abu līniju krustpunktā kartē vienkārši iezīmēja objektu. Tas bija ļoti efektīvi. Tāpat viņš strādāja ar reljefu – gāja augšā pa ieloku, fiksēja virzienus, tad gāja lejā pa paugura kori, lai kāptu nākamajā ielokā, un pēc tam visu savilka kopā mājās. Nebija jātērē laiks liekiem mērījumiem. Mūsdienās visi staigā ar planšetēm un GPS, un katru bedri vai zaļo puduru uzreiz nofiksē sistēmā. Arī man pašam ir sanācis zīmēt ar jaunajām sistēmām, piemēram, 2016. gadā uzzīmēju karti Kurzemes pavasarim. 

Skatos LOF karšu reģistrā, ka kopā esmu uzzīmējis 11 kartes – Bēne, Ķestermežs Dobelē, Spārnu ezers, Plieņu skola Tukumā, Lauri, Nītaure, Lielstraupe, Mūrīši, Čiekurkalna sprinta karte un Šmerļa karte piedzīvojumu mačiem 2016. gadā.

Valdis: Vai tev negribas kādreiz atgriezties pie karšu zīmēšanas?

Harijs: Neviens jau īpaši neaicina. Bet, ja laicīgi pasaka, es varu paņemt ikgadējo atvaļinājumu vai svētdienās kādu kvartālu uzzīmēt. Es tagad esmu strādājošs pensionārs, strādāju par juristu.

Valdis: Pagājušajā rudenī es organizēju kartogrāfu semināru, izdevās savākt kādus 45 cilvēkus. It kā Latvijā ir daudz zīmētāju, bet realitātē dabūt zīmētājus ir ļoti grūti – vai nu visi ir aizņemti vai arī stils neatbilst sagaidājamajam, vai arī neder laiks, kad var darboties. Bet vismaz tagad mums ir zināmi visi aktuālo kartogrāfu kontakti un nepieciešamības gadījumā varam ar viņiem sazināties. Starp citu – kura no visām 11 kartēm tev pašam patīk vislabāk?

Harijs: Ar jaunajām tehnoloģijām zīmētajām tie noteikti ir “Mūrīši” pie Īles un kāda no pilsētas sprinta kartēm. No vecajām kartēm – šīs abas Nītaures kartes. Un arī Spārnu ezera karte Īlē, lai gan tur iespiešanā kaut kas nogāja greizi ar krāsām. Vēl es armijas laikā esmu zīmējis vienu kvartālu Karalaučos [Kaļiņingradā], kur mani aizsūtīja Valērijs kopā ar Liepiņu.

Valdis: Es dzirdēju, ka tev ir bagātīgs dienasgrāmatu krājums. 

Harijs: Tagad es pats lasu un smejos par to, kas tur par zīmēšanu sarakstīts, piemēram: “Šodien galīgi negāja zīmēšana, nebija iedvesmas.”

Valdis: Es saprotu. Tas ir ļoti svarīgi, tas tomēr ir radošs darbs. Man šonedēļ arī bija diena, kad vajadzēja iet mežā koriģēt karti, bet es vienkārši nevarēju saņemties. Ir vajadzīgs gan spēks, gan mūza. Es joprojām uzskatu, ka orientēšanās karte ir sarežģītākais zīmējums pasaulē, jo tai jābūt gan mākslinieciski skaistai, gan precīzaigan visiem saprotamai. Jo kartē ir mazāk lieku elementu, jo tā ir labāka.

Harijs: Vispār ir tādi kartogrāfi, kas pārcenšas ar detaļām. Īpaši Pierīgā – viņi cenšas iezīmēt katru mazāko sakni vai gandrīz neredzamus reljefus kā mikro paugurus, jo  vajag punktu vietas. Kādreiz saknes mežā vispār nezīmēja vai zīmēja tikai lielas, jo pēc pieciem gadiem tās sapūst. Es parasti zīmēju tikai tās saknes, kas ir virs mana augstuma – no 1,80 m un augstāk. 

Valdis: Varbūt izdosies tevi atvilināt augustā atbraukt uz sacensībām, iziet kādu distances līkumu savā vecajā mežā, kaut vai Open grupā?

Harijs: Redzēs, ja būs laiks un sanāks, iespējams, atbraukšu. Paldies par sarunu, neko jau īpaši daudz nepastāstīju.

Valdis: Bija ļoti vērtīgi. Es uztaisīšu vienu fotogrāfiju piemiņai. Pasmaidi! Ļoti labi 🙂 Paldies tev!

Intervēja Valdis Janovs (Siguldas Takas) 2026.gada 11.jūlijā Rīgā.