Sporta klubs "Siguldas Takas"

Sarunājas šī gada Siguldas Kauss 2026 kartogrāfi: Andris Strazdiņš, Jānis Eņģelītis un Valdis Janovs. Esam apmetušies viesmīlīgajā kafe “Smart Coffee Roastery” Siguldā, Rūdolfa Blaumaņa iela 2. Dzeram kafiju, alu un sulu. Ārā tikko nolijis vasaras lietus, spīd saule. Runājamies par to, kā no 2025.gada oktobra līdz 2026.gada jūnijam uzzīmējām Nītaures karti “Siguldas Kauss 2026 WRE Nītaure” sacensībām. Sarunu vada Paulis Janovs.

Vēstures pēdas, purvi un bebru dambji

Andris Strazdiņš: Es redzēju to veco karti, ko tev Harijs bija iedevis. Harijs savulaik zīmēja tālāk nekā mēs šoreiz. Mūsu robeža šogad bija elektrolīnija. Mums paveicās, jo aiz tās iespējams sākas īsts „hardkors” — baigie izcirtumi un smags apvidus.

Valdis Janovs: Toties mūsu pusē ir skaistais Slīpes purvs. Tas ir tiešām ļoti smuks un skrienams.

Andris: Jā, ļoti foršs, skrienams purvs! Es tur pat briedim nomestus ragus atradu. Gāju pa purvu, pamanīju pēdas, nobrāztus kokus. Sekoju pēdām un skatos — zemē brieža ragi.

Jānis Eņģelītis: Ko jūs vispār darāt tajā mežā? Es ragus pamanītu tikai tad, ja noliektos tik zemu, ka kāds zariņš acī iebakstītu. Kad strādāju mežā, es koncentrējos uz darbu, nevis uz šitādām muļķībām! (smaida)

Valdis: Mēs reāli baudām savu amatu un priecājamies! Bet tu vienkārši skrien pa to mežu! (smejas) Atminos, ka šajā Slīpes purva mežā veicām testa skrējienus. Esmu te skrējis divreiz — pirmo reizi 2020. gadā, kad mēģinājām saprast, vai gribam šo apvidu zīmēt. Pirms lielo maču rīkošanas mēs vienmēr izskrienam testu. Bet 2020. gadā apvidus bija zaļāks, bet tagad jau kļuvis normālāks, skrienamāks. Abas reizes veicu lielo apli pāri šim lielajam kalnam uz dienvidiem. No tā kalna paveras ļoti skaists skats uz dzelteno Slīpes purvu un var redzēt pamatīgu gabalu uz priekšu.

Andris: Runājot par veco karti, ko atnesa Harijs Šemelis — tur savā laikā padarīts vienkārši kosmiska mēroga darbs.

Valdis: Viņš stāstīja, ka izmantojuši aerofoto, no kurām varēja dabūt puslīdz aktuālu informāciju par pļavām un jaunaudzēm. Bet reljefam nekādu mūsdienu LiDARu vai precīzu kadastru nebija — nācās paļauties uz 25’000 mēroga armijas kartēm.

Valdis: Redz, puiši, šī savukārt ir jaunās kartes izdruka, ko Andris vēl nav redzējis! (Valdis uzliek uz galda jauno Nītaures karti) Tā bija pirmā izdruka pirms gala korekcijām. Lasās ļoti labi. Arī 1:15 000 mērogs ir labi pārskatāms. Pēc šīs izdrukas mēs failu vēl esam patīrījuši — sakārtojām veco māju pagrabus, izmetām mazos dzeltenos pleķus un citas sīkas lietas. Tagad tā ir krietni labāka.

Andris: Skat, šitajā stūrī ir redzams senajos laikos plānotais jaunais ceļš!

Valdis: Jā, tā bija plānotā lielā Garkalnes–Vecpiebalgas šoseja. Savulaik bija liela ideja to uzbūvēt, bet darbus nepabeidza. Taisnais posms no Garkalnes līdz Mālpilij un no Mālpils līdz Nītaurei ir izbūvēts, bet šeit tas tā arī palika nepabeigts. Bet šis apvidus slēpj vēl kādu interesantu objektu, ko atklājām zīmējot — veco Pirmā pasaules kara šaursliežu dzelzceļu!

Andris: Es šo dzelzceļa uzbērumu redzēju vairākās vietās arī savā sektorā — tas iet gar lauka malu un tad te kaut kur pagriežas. Nākotnē pēc LiDAR datiem varētu tam maršrutam pasekot vēl tālāk. Daudzās vietās mūsdienu ceļi ir uzbūvēti tieši virs vecā uzbēruma. Interesants bija arī rajoniņš pie vecās mājas — tur mežā joprojām stāv senā zirgu velkamā zāles pļaujmašīna ar visu sēdekli un lielajiem riteņiem. Divās vietās pie kokiem pamanīju arī piestiprinātas vecās zirgu ecēšas — var ņemt un vest taisnā ceļā uz Brīvdabas muzeju!

Valdis: Šeit tam dzelzceļam bijis arī tilts. Zīmējot šo gabalu, pamanīju milzīgu uzbērumu, un, lai gan paša tilta vairs nav, saglabājušies akmeņi liecina par būvniecību. Izpētīju vēstures datus: šo dzelzceļu Pirmā pasaules kara laikā izbūvēja Daugavas frontes apgādei — pa to veda materiālus no Līgatnes uz Skrīveru pusi. Savukārt te – kartes dienvidos – mani ļoti uzrunāja arī neticamā akmeņu intensitāte — visticamāk, tā bijusi sena pļavas vai lauka mala. Un, ja salīdzina ar 35 gadus veco karti, redzams, ka tur, kur viņiem toreiz bija iezīmēts zaļais (biezoknis), mums tagad ir baltais (labi skrienams mežs). Piemēram, šajā vietā toreiz bija izcirtums, bet tagad — pilnīgi balts, skrienams mežs.

Andris: Jāpaskatās, kā vasarā izskatās bebru uzpludinājumi. Domāju, ka tie būs pārejami, lai gan došanās tajos tāpat būtu liela avantūra. Bet, re, šī bija interesanta vieta — kādreizējais bebru uzpludinājums tagad pārvērties par ļoti skaistu, nelīdzenu pļavu ar lielu zāli, kur gan ir nedaudz grūti pārvietoties. Interesanti, ka caur purviem ejošām upēm krasti bieži vien ir stingri, sanesti ar smiltīm un sablievēti, tāpēc gar pašu ūdeni var skriet droši, kamēr tālāk sākas īsts purvs.

Jānis: Es biju ļoti pārsteigts, ka manā pusē — augšā — bebru nebija vispār. Viņiem patīk lejā, jūsu daļās, apakšā. (smejas)

Valdis: Pirms dažām nedēļām, kad gājām filmēt video, pamanījām, ka vienā vietā mežā uzbūvēts pilnīgi jauns bebra dambis. Savukārt te, netālu no ceļa, man bija arī viena līdzīga vieta tam, ko stāstīja Andris – upe iet cauri purvam, bet pats purvs par pļavu pārvērties, un pļava ir ļoti smuka: zāle līgojas līdz ceļiem, saulainā dienā izskatās lieliski. Bet par bebriem runājot – vietējie mednieki ar bebriem aktīvi cīnās. Runāju ar saimnieku Jāni — viņš stāstīja, ka mednieki regulāri dambjus jauc ārā. Arī zīmēšanas laikā pamanīju, ka pāris vietās dambji jau bija nojaukti un bebri aizvākti.

Sacensību plānošana, zīmēšanas sektoru izloze

Valdis: Kad zīmējam šādus milzu projektus Siguldas Kausam, parasti plānojam vairākus gadus uz priekšu. Doma ir tāda — kad uztaisīsim šo maču, pēc tam varēsim rīkot vietējā mēroga Siguldas Kompass seriālus šajā kartē vairākus gadus pēc kārtas: vienu kārtu kartes augšā, vienu vidū, citu vienā pusē, dienvidos un tā tālāk. Karti šogad tiešām lielu esam uzzīmējuši – gandrīz 12km2. Daudz kas mainījies arī pašā zīmēšanas laikā. Piemēram, es no sākuma biju domājis sacensību centru taisīt kartes viducī, bet realitātē izrādījās, ka tur visur ganās govis un nav pietiekama apjoma pļavu un piebraucamo ceļu. Tagad pārcēlāmies uz skaistu pļavu pie “Kalna Sucēm”.

Andris: Bet te pie Viļuma, savukārt bija redzama nesena darbība, jo šo ceļu viņi taisījuši salīdzinoši nesen. Zīmējot varēja redzēt, ka reljefs neatbilst LiDAR datiem, jo ceļa būvniecības laikā te uzbērta papildu grunts, piesaistīta tehnika un darbi bijuši procesā.

Paulis: Kā jūs sadalījāt kartes daļas — kurš ko zīmēs?

Jānis: Tā bija datora veikta izloze — loterija. Mēs likām datoram izlozēt, un es biju absolūti pārliecināts, ka man tiks slikākais gabals, jo man vienmēr jādodas zīmēt visādos džungļos! Sākotnēji jau visi runāja, ka augšējais sektors ir pats sliktākais. Kad izloze notika un Valdis domāja, ka es atkal apvainošos par man tikušo augšu, es teicu: “Nē, nē, viss ir godīgi, ņemam smago gabalu un zīmējam!” Šitā man jau bija gadījies 2020. gadā pie Asaru ezera Latvijas čempionātam garajā distancē — toreiz dalījām gabalus ar Gunāru Dukšti un Viesturu Ziediņu, un man, protams, tika vistrakākais briksnis, kamēr Gunārs staigāja pa smukajiem baltajiem mežiem (smaida).

Valdis: Bet reāli es arī uzreiz pēc izlozes iedomājos — atkal Jānim gadījies vissmagākais gabals pie Nītaures. Bet beigās izrādījās vislabākais! (smejas)

Andris: Jā, man savukārt gadījās ieperties pamatīgi — gan smagie zaļie biezokņi, gan purvi, un tikai ik pa brītiņam varēja relaksēties pļavās. Bet kas jādara, jādara.

Valdis: Šajā Nītaures kartē bija pamatīgi jāpiestrādā pie zaļās krāsas (caurejamības) izpratnes.

Jānis: Es pat te nedaudz pārspīlēju. Normālā vietā es jau liktu pirmo zaļo, bet atstāju baltu, jo tur saaugušas tādas lazdas, starp kurām reāli var ļoti forši un ātri skriet.

Andris: Tieši tā — vieta izskatās tumša un redzamība ir zema, tāpēc liekas, ka vajag zaļo, bet skriešanu tas netraucē. Piemēram, šis kalns un viss baltais mežs ir pilns ar lielām lazdām — tumšs, bet ļoti labi skrienams.

Kartogrāfa ikdiena — pētīšana, staigāšana, odi, lāči un citi zvēri

Paulis: Vai šī karte jums atgādināja kādus citus apvidus, ko esat zīmējuši?

Valdis: Man personīgi šis bija sarežģītākais projekts, ko esmu taisījis. Pirmkārt, pārrēķinājos ar laiku. Sāku zīmēt 2025.gada oktobrī, bet līdz ziemai daudz nepaspēju, jo uznāca skarbs sals. Pavasarī plānoju iekavēto saraut, bet sakrita citi darbi, un maija vidū sākās īsts stress, ka nepaspēšu! Jānim gadījās mazākais gabals, bet man ar Andri — nedaudz lielāki aptuveni vienādi sektori. Nopietni klāt ķēros maijā un sapratu, cik viss ir komplicēti. Un es nevienam nenovēlu zīmēt karti laikā, kad sākas odi un ieplaukst veģetācija — tas ir vienkārši šausmīgi! Ēd tevi dzīvu nost, bet tu neko nevari padarīt – ir jāstāv, jāvēro, lēnām jāpārvietojas. Uh, smagi.

Andris: Jā, kad veģetācija sazaļo, tu mežā vairs neredzi absolūti neko! Sēdēju mājās, skatījos pa logu uz plaukstošajiem kokiem un domāju: “Ak vai, ko tas Valdis tagad mežā darīs?”

Valdis: Vienkārši šausmas! Piemēram, viens konkrēts gabals man paprasīja vairāk nekā nedēļu smaga darba. Tur nevar likt identisku veģetāciju — tu ej un nemārtraukti nonāc uz citādākām joslām – te baltais, te zaļais, te otrais zaļais utt.

Andris: Tev visu laiku jāsmadzeņo: redz, šeit nedaudz atšķiras, to vajag parādīt, bet, ja pārcentīsie, tad būs par daudz. Visu dienu maksimāli jāpieslēdz smadzenes. Nogurdinošs amats.

Valdis: (skatās karti) Redz, šī vieta Jānim bija grūta, jo te atrodas pamestie lauki, kas skaisti aizauguši.

Jānis: Jā, uzzīmēt tos aizaugušos laukus ir milzīga ņemšanās — nereāli daudz sīku detaļu! Tev gribas visu iezīmēt, viss liekas svarīgs, bet beigās nepārtraukti jāfiltrē, ko atstāt un ko nē. Bet, atbildot uz jautājumu par smagākajiem projektiem — man tomēr Melandri bija visbriesmīgākais, jo tā bija mana pati pirmā karte!

Paulis: Vai šis apvidus atgādināja kādus citus mežus, jeb ir savā ziņā unikāls?

Andris: Katra karte ir unikāla, forša un ļoti interesanta zīmēšanai.

Jānis: Un galu galā, kad uzzīmē karti, liekas, ka daļa no tevis uz visiem laikiem paliek tajā mežā.

Valdis: Pilnīgi piekrītu. Es tikko pabeidzu vidējās distances kontrolpunktu marķēšanu. Tagad par to mežu staigāju kā par savu pagalmu — sajūta, ka zini katru akmeni, celmu un strautiņu. Planšetē vai kartē vairs pat neskaties, jūties pilnīgi droši. Eju simtiem metru, ne pa tākām, ne ceļiem, un vienmēr zinu, kur esmu. Vakar satiku vienu no saimniekiem. Izstāstīju, ko daru, un viņa pirmais jautājums bija: “Klausies, kā tu viens pa mežu staigā, tev no lāčiem nav bail?” (smejas)

Jānis: Ā, runājot par lāčiem — re, kur mans risinājums: zvaniņš! Dzīvnieki izvairās no skaņas. Piekarinu zvaniņu pie drēbēm, un neviens zvērs klāt nenāk.

Paulis: Vai satikāt kādus meža zvērus?

Valdis: Nē, es neredzēju nevienu lielu dzīvnieku. Vienreiz nobijos no lapsas — pareizāk sakot, viņa no manis, jo satikāmies 3 metru attālumā.

Andris: Es savukārt garajā kalnā divreiz vienā un tajā pašā vietā satiku briedi. Droši vien tas pats īpatnis turpat vien klimst, netālu no lielā purva.

Valdis: Un ko tev, Andri, šis mežs atgādināja, salīdzinot ar citiem?

Andris: Tas ir savādāks. Pamatne cita — senie lauki. Es visu laiku centos saskatīt pagātnes atspulgu: senās lauku malas, pamestās mājas. Piemēram, te bija Kliņģernieku mājas — sen izbeigušās, bet pamatos joprojām zied sniegpulkstenīši. Mīļi. Tāpat mežā pēkšņi ieraugi ābeli vai jāņogu krūmu, un skaidrs, ka te bijusi sēta.

Valdis: Man izdevās atrast divus milzīgus, gadsimtus vecus kokus pie pamestajām „Lejas Plauku” mājām — monstrozi liels vītols un milzīgs ozols. Un vēl vienu ozolu atradu zemāk pie Viļumupītes. Ārkārtīgi iespaidīgi koki! Mežs jau pārņem senos laukus, bet šie koki skaidri liecina par bijušajām mājvietām.

Andris: Vēl vairākās vietās varēja redzēt senos akmeņu tiltiņus pāri grāvjiem un strautiem — akmeņi vienkārši samesti ūdenī, lai varētu tikt pāri. Skatoties vecajās kartēs, redzams, ka te vēsturiski pārsvarā bijusi lauksaimniecības zeme, un meži bijuši tikai retās vietās, piemēram, ziemeļu sektorā. Tepat apakšā atradu arī vēsturisko Zērbiņu (Sērbiņu) pusmuižu — tagad tur redzami mūra pamati un bišu stropi, bet kādreiz tā bijusi pamatīga ēka ar lielu saimniecību!

Saskaņošanas pūliņi un organizatoru uzņēmība

Valdis: Atgriežoties pie organizēšanas. Mēs Siguldas Kausam vienmēr, nu jau ik gadu pāri pa desmit gadiem, cenšamies atrast kaut kādus unikālus apvidus un neskrietas vai sen neskrietas teritorijas. Visu laiku domājam, kā orientieristiem atvērt kādus jaunus nogabalus un mežus, kur skriet. Ceru, ka arī šogad mums tas būs izdevies jo apvidus tiešām ir būtiski savādāks, kā parasti esam pieraduši. Vispār šī apvidus izvēle man bija liels risks. Pirmkārt, 35 gadus te neviens nav skrējis, nav aktuālu karšu – neviens jau īsti nezina, kas tur mežā ir un kā tur ir. Otrkārt — milzīgs privātu un juridisku zemes īpašnieku skaits.

Andris: Man pat rokas nepaceltos kaut ko tādu saskaņot! Tās ir šausmas! (smejas)

Valdis: Man sākumā bija tieši tāpat. Paņēmu kadastru un sapratu — te ir apmēram 30–40 dažādi īpašnieki! Ar pagasta palīdzību meklēju kontaktus un vairākas dienas pēc kārtas visus apzvanīju. Daudzi teica: “Atbrauc, parunāsim!” Braucu ciemos, stāstīju. Daļa īpašnieku bija rīdzinieki, daži pat ārzemnieki. Un absolūti visi bija atsaucīgi! Teica: “Ļoti labi, darat! Tikai nedariet pāri mežam.” Tas pierādīja, ka nav tā, ka cilvēki Latvijā iebilst pret pasākumiem — viņi grib, lai lietas notiek! Tikai visam jānotiek korekti. Sarežģītākais ir tas, ka šajā apvidū nav neviena Latvijas Valsts mežu (LVM) zemes gabala — viss ir privāts. Uzņemties šādu projektu ir milzīga atbildība: tu pasūti darbus, slēdz līgumus, uzņemies saistības, bet sākumā pat nezini, vai visu izdosies saskaņot. Par laimi, cilvēki bija ļoti pretīmnākoši.

Andris: Jā, liela uzņēmība no tavas puses uzņemties šādu apjomu.

Valdis: Starp citu, vai ziniet, kas mums šogad būs attēlots uz sacensību medaļām? Mēs jau vairākus gadus praktizējam nozīmīgu lokālu objektu atveidošanu tam apvidum, kur notiek sacensības. Pagājušo gad bija tilts pāri Gaujai pie Siguldas. Bet šogad būs arī forši objekti. 

Paulis: Mēs vienu dienu apbraukājām Nītaures ievērojamākos objektus, un tie visi četri būs uz medaļas: Pareizticīgo baznīca, Luterāņu baznīca, Nītaures muiža, kas tagad ir svaigi atjaunota skola, un arī Nītaures dzirnavas!

Andris: Nītaures muižai savulaik piederēja arī Slīpes pusmuiža, ko nodedzināja 1905. gada revolūcijā. Tolaik tā bija ļoti liela un grezna neorenesanses pils, tajā bija 70 istabas un tika plānots jumta dārzs. No tā visa tagad palicis pāri tikai viens namiņš.

Valdis: Slīpes muižas vietu var redzēt arī vecajā 1991. gada KO-4 kartē. Vispār domājot par nākotni – tur tuvumā ir vēl viens meža masīvs, bet tajā pagaidām ir par daudz nekoptu jaunaudžu — pagājušā gada augustā tur veicu testa skrējienu un sapratu, ka pagaidām tur skriet nedosim. Bet zemāk, pie Ezerrožu ezera, zeme pieder LVM un mežs ir pavisam citāds. Redz, skatieties vīri, redz kur esmu salicis kopā četras KO-4 laika kartes no 1991. gada sacensībām. Mēs toreiz dzīvojām pie Domeru ezera un gandrīz katru dienu gājām kājām ap trīs kilometrus uz startu.

Jānis: Tas ir normāli — kā Somijā vai Zviedrijā!

Valdis: Jā! Atceros pirmo dienu — tā bija 14-gadīgo grupa, kopstarts pļavā. Džeki parāva mežā, pirmais punkts bija kilometra attālumā, visi pazuda, un es apmaldījos! (smejas) Vēlāk prasīju kartes autoram Harijam: “Kāpēc tava karte bija tik balta? Vai tiešām visur bija atklāts priežu mežs?” Viņš pasmējās un teica: “Zini, mēs toreiz pirmo zaļo vienkārši nezīmējām!”

Jānis: Mēs arī esam sprieduši — cik interesanti būtu uztaisīt mūsdienu karti, kurā vispār nav pirmā zaļā! Ja no mūsu kartes izņemtu ārā pirmo zaļo, izskatītos ļoti interesanti. Mājās pamēģināšu failā to atslēgt un izdrukāt!

Tehnoloģijas, kartogrāfu darba stili un nākotnes risinājumi

Jānis: Man ir jautājums par ūdens bedrēm — kā tās vislabāk attēlot? Man ir aizdoma, ka tās ir senās lopu dzirdinātavas. Pavasarī tur stāv ūdens, bet nav skaidrs, cik tas ir dziļš. Kā tās iezīmēt — kā izžūstošas dīķus vai bedres?

Valdis: Arī manā sektorā bija vairākas tādas bedres, kas pilnas ar ūdeni. Tā kā mērogā tās uzzīmēt nevar, es tās vienkārši iezīmēju ar ūdensbedres simbolu. Vēl viena svarīga lieta — pirms mačiem būs jāpārbraukā visas pļavas, jāpaskatās, kuras ir kuras nav nopļautas, attiecīgi jāizkoriģē karte. Iešu runāt ar saimniekiem, lai saprastu, ko viņi pļaus.

Andris: Ja pļava ir dzeltena, tā jau raksturo skrienamību, bet…

Valdis: …ja zāle ir tik liela, ka grūti skriet, virsū jāliek zaļās svītras.

Jānis: Ziniet, zīmējot es skatījos, kas darīts iepriekšējā gadā — kur nopļauts, tur visticamāk pļaus arī šogad.

Valdis: Būs jau labi, sakārtosim. Un būs arī daudz smuku pļavu. Piemēram, “Zariņu” pusē viss jau tagad ir smuki nopļauts. Bet vispār man patīk, ka šajā apvidū pie mājām praktiski nav suņu. Māju arī jau nav daudz. Piemēram, “Zariņos” dzīvo Ādolfs, tur ap 10 govīm, ļoti foršs vīrs ap 80 gadiem. Citās mājās dzīvo tikai vasarā, bet vēl citā saimnieko Larisa no kultūras biedrības „Nītaureņi”.

Jānis: Vispār ir interesanti novērot, kā gadu gaitā mainās kartogrāfa prasmes. Es zīmēju kartes jau sešus gadus, un tikai tagad jūtu tādu profesionālo līmeni, ka mežā vairs nav jautājumu — ieraugi veģetāciju un uzreiz zini, kā tai jāizskatās kartē.

Valdis: Man joprojām ir kauns par savām pirmajām divām trīs kartēm! Sāku no nulles ap 2016. gadu, nebija kam padomu prasīt, nebija datu. Tagad skatos uz tiem pirmajiem darbiem un smejos — pilnīgi garām! (smejas)

Jānis: Es savā pirmajā kartē Melandros sazīmēju visus mazos akmentiņus! Ziemā staigā — katrs akmentiņš sniegā redzams, domā: jāzīmē! Vasarā uzaug zāle — nav neviena akmens! (smejas). Sākotnēji zīmēju visu pēc kārtas. Kad pirmo reizi aizbraucu uz mežu ar papīru, plēvēm un zīmuļiem, pagriezos pa labi, pa kreisi un sapratu — es neko nesaprotu, ko ar to visu darīt! Nostaigāju 6 stundas un neuzzīmēju ne nieka. Sapratu, ka ir 21. gadsimts un jābūt modernākam risinājumam. Sāku izmantot tālruni Samsung Note.

Valdis: Tas bija 2019. gads, kad sākām pāriet uz digitālajām ierīcēm. Pirms tam pirmās kartes zīmējām vispār bez GPS navigācijas. Vēlāk Jānis nopirka ārējo GLO2 GPS antenu, visiem izreklamēja.

Jānis: Jā! Mēs 2020. gadā lepni aizbraucām uz kartogrāfu sanāksmi Laurenčos, domājām — pastāstīsim visiem par antenām un telefoniem! Aizbraucam, skatāmies — daudzi jau sen klusiņām staigā ar antenām un nekādos noslēpumos nedalās! (smejas) Bet dažiem tas bija jaunums – es domāju, ka tai seminārā notika lūzums, un vairums Latvijas kartogrāfu pārgāja uz digitālajām tehnoloģijām.

Andris: Es savukārt sāku zīmēt ar tālruni ap 2018. gadu. Zīmēju Lielstraupi, Pīļezeru. Vēlāk redze pasliktinājās un pārgāju uz lielo planšeti, lai varētu strādāt bez brillēm.

Jānis: Es tagad eksperimentēju ar drona izmantošanu šablonu sagatavošanā. Aizbraucu uz mežu, sagatavoju drona maršrutu caur QGIS un brīvpieejas ODM programmu, un drons pats visu nobildē. Mājās dators visu apstrādā un uztaisa visaktuālāko šablonu.

Paulis: O, šis noteikti ir lielisks rīks sprinta karšu zīmēšanai, kur visu redz no augšas!

Valdis: Lasīju, ka Turcijā orientieristi sākumu ieguvuši no portatīvajiem LiDAR, kas piestiprināti droņiem. Tas risinājums gan maksā vairākus desmitus tūkstošu eiro. Andri, kā tu raugies uz kartogrāfijas tehnoloģiju nākotni?

Andris: Es vados no tīrā slinkuma! (smejas) Ja gribu zīmēt karti, gribu zīmēt, nevis nedēļu gatavot materiālus. Tāpēc uztaisīju automatizētu procesu: uzzīmē poligonu, un dators pats automātiski no LĢIA datubāzēm lejuplādē LAS failus, ortofoto un jaunākos karšu pārlūka datus.

Valdis: Interesanti, ka Andris mežā izmanto zīmēšanu ar roku (scribble), kamēr mēs ar Jāni uzreiz lietojam kartogrāfiskos simbolus.

Andris: Es ar simboliem uzreiz lieku tikai punktveida orientierus (akmeņus, bedres), bet pārējo skriblēju un mājās pie liela ekrāna precīzi pārzīmēju. Vispār prieks, ka šogad Nītaures kartē mums visiem trim ir izdevies ļoti labi saskaņot stilus — nav novērojamas lielas stila atšķirības. Un labi, ka esam taupīgi lietojuši palīglīnijas (formas līnijas). Tā kā katram kartogrāfam ir sava skola un pieredze, rezultāts ir izdevies ļoti harmonisks – par to prieks.

Valdis: Es diezgan piestrādāju pie ģeneralizēšanas šogad. Vēl vairāk kā jebkad iepriekš. Mežā bija tik daudz informācijas — akmeņi, veģetācija, veci objekti —, ka nemārtraukti bija jādomā, lai pārāk nepārsātinātu karti.

Jānis: Tas ir būtiski, jo skrienot pa mežu lielā ātrumā, sportists nemaz neskatās uz sīkumiem — galvenais ir uztvert kopējo ainu un nepazaudēt reljefa pavedienu.

Paulis: Ko jūs ieteiktu sportistiem, lai Nītaures mežā netaisītu 5 minūšu kļūdas?

Jānis: Šajā kartē jābūt ļoti piesardzīgiem. Nedrīkst pāršaut pār strīpu ar ātrumu!

Andris: Reljefs ir izteikts, un, ja tam seko, problēmām nebūtu jābūt. Galvenais — nepazaudēt pavedienu!

Valdis: Pavasarī mežs bija caurredzamāks, tagad zāle un lapas redzamību mazina, bet skrienamība joprojām ir laba. Īpaši vidējās distances apvidū. Bet faktiski it visur var atrast labus koridorus. Šajā mežā reljefu vairāk jūt fiziski kājās, nekā redz ar acīm. Sekojiet reljefam, un jūs nepazudīsiet!

Paulis: Paldies, kartogrāfi, par interesanto sarunu! Tiekamies visi Nītaures mežos!

Sigulda, 2026.gada 24.jūlijs