Mēs sākām agrā pavasarī, Aprīlī, kad vēl pat ne pārāk dziļās bedrītēs un egļu paēnās vēl sniega kaudzes šur tur slēpās. Bet kurš gan to atceras, jo kopš Aprīļa esam pavadījuši tik daudz stundu mežā, klausoties klusumu un putnu dziesmas. Esot dabā. Pagājuši tikai divarpus mēneši, bet liekas, ka pus gads. Bērni paaugušies, mēs paši stiprāki un veselāki kļuvuši.

Sezonu sākām ar pavasarīgu izskriešanos Sēnītes-Inčupītes mežos, kur priežu un egļu paēnā un pavasara saules lutināti, desojām vēl ļoti klusajā mežā. Putni vēl nebija salidojuši, tikai šoseju šur tur patālāk dzirdēja drusku. Uz 1.kārtu bija ieradušies 136 sportistu, kas organizatoriem smaidā savilka grumbiņas sejā, jo darbs nebij velts.

Jau pēc nedēļas, dikti vēsā Aprīļa pēcpusdienā, kad temperatūra knapi pakāpās virs 7…8 grādiem,. cīnījāmies Stīveru-Smiltāju plakanajā un šur tur diezgan zaļajā mežā. Šis ir īpašs mežs ar to, ka te pāri gājusi fronte un tas vietām caurcaur izauzsts ar ierakumiem un dažādām tanku aizsardzības bedrēm. Un vēl viena lieta – viens izcirtums pirms gadiem padsmit izveidots tīri vai resnas bultas formā. To pat no satelita var redzēt.

Aprīļa trešajā nedēļas trešdienā devāmies atkal pie dabas, šoreiz Silciema baltajos priežu silos. Mūs lutināja saule un bija karsts. Arī čupiņa zviedru bija atbraukuši savu pēdējo skrējienu atvaļinājuma beigās novadīt pa Latvijas mežiem. Ui, cik ļoti bija silts. Un cik ātrs skrējiens visiem sanāca.

Vēl pēc nedēļas visi orientēšanās dabas mīļi pulcējās pie Lorupes, zem augstākā satiksmes pārvada Latvijā. Kompasa ietvaros mēs nebijām skrējuši šeit vismaz gadus 10. Tieši tik sen. Neticami. Daudziem ļaudīm bija pārsteigums, ka Lorupīte šeit savienojas ar vienu skaistu strautu, kas pēdējos 300 metros tek caur smilšakmens krastu dziļu caurgrauztu kanjonu, pa kuru vijas arī pastaigu taka. Viens no distances etapiem arī speciāli tika virzīts tā, lai būtu iespējams šo kanjonu izskriet. Tautai patika. Un šī bija pirmā organizatoru pieredze Lienei un Jānim Zilveriem, un sanāca lieliski!

1.Maija brīvdienā Mores lauku ceļš bija plakangrūdēm pilns ar automašīnām, kas atvedušas orientieristu pūļus saulainā pēcpusdienā pie dabas. Cilvēki bija nocietušies. Vairāk kā 150 sportistu devās Mores cīņu mežos uzvarēt orientieristu cīņas galveno elementu – sevi, jo es pats ir tas, kas visbiežāk mums liedz distancē ar pārliecību to iziet labi un visus KP ātri atrast. Šai kārtā arī meža traktori bija pamatīgi strādājuši un mūs pārsteidza ar svaigajiem izciertumiem, kurus kartogrāfi nebija spējuši kartē iezīmēt. Šis neplānotais pārsteiguma elements daudziem dalībniekiem nedaudz nojauca distances līgano plūdumu pa skaisto Mores mežu. Bet komentāri bija skaidri – skarbi un skaisti!

Pēc nedēļas, turpinot “grūto un sarežģīto mežu strīku”, devāmies uz Akenstaku. Pie Irbīšu mājām. Tur pirms diviem gadiem Siguldas Kauss veda simtiem orientieristu jaunos, neskrietos mežos. Šoreiz jau tie mums bija zināmi, un šur tur kādus meža gabalus un takas pat jau varēja atpazīt. Un tomēr tas nelīdzēja, jo dažiem no mums Akenstakā gāja grūti, daži pat 2 stundas cīnījās un tomēr finišā visi bija laimīgi un smaidīgi. Jo dusmoties jau var tikai uz paša muļķību.

Maija vidū, kartē, kas savu nosaukumu guvusi no purva, kas saucas Kurveģis, orientieristi skrēja dikti sen neskrietā apvidū. Atis Rukšāns pavasarī, cik nu spēks ļāva, karti bija koriģējis. Bet mežš bija grūts. Skaists gan tas purvs bija, un drusku jaušama vairvariņu ziedēšana jau gaisā smaržoja. 

Pēc nedēļas nākamā Kompasa kārta notika viltīgajā Egļupes karjerā, kur Kaspars kā tamborētājs bija sapinis distanci un daža dalībnieka prātu, cauraužot visu, ko nu tajā karjerā varēja atrast. Līdz ar pavasara saulītē sildīties izlīdušiem zalkšiem, arī orientieristi šad tad pakāpās kādā no karjera pauguriem, lai meklētu KP tālumā. Garās distances skrējējiem izdevās izskriet gandrīz visu plašo karti, arī vairāk par puskilometru plato purvu, kas daudziem joprojām nezināms dus pie Egļupes ciema.

Tad devāmies uz Kļavām. Nu diezgan neticami, ka vienkārši meža vidū iekārtojies ciems ar simitiem māju, apvilkts ar žogu, kas gan jau šur tur vecuma sabirzis. Andis bija jaunu karti uzzīmējis – jau no Oktobra rūpīgi vairākas reizes nedēļā staigāja un piefiksēja visu, ko dabā redzēja. Tad stundām pie datora skurpulozi to izzīmēja. Nekad iepriekš šajā mežā nebija orientēšanas sacensības notikušas. Šī bija kā meža iniciācija. Pārbaude. Izdevās. Vidējo un garo distanci sapinām pa kartes dienvidos vienīgajiem zaļajiem. Vēl dažam dalībniekam ļoti gribējās peldēt arī pāri lielajam grāvim, ko mēs, protams, neliedzām 🙂

Tik nedēļa bija apkārt, un Siguldas orientiersti atlak satikās Egļupes ciema austrumos, Barģupītes mežos, kas Gunāra Dukštes zīmēti arī pirmo reizi pa kādiem 30 gadiem tika izskrieti. Tikai pirms pāris nedēļām šīs kartes pašos dienvidos notika Ozona stafetes. Bet šodien bija ārkārtīgi karsta un sausa pēcpusdiena. Ap +30. Ikviens izbaudījām to, ko nozīmē šūnakmens raktuves, no kurām šūnakmens ceļoja uz Rīgu, kur Brāļu kapu komplekss tapa. Tagad šīs raktuves aizaugušas ar pamežu un brikšņiem, tomēr daudzās bedres un bedrītes palikušas. Arī pāris dīķi, kas ar gludu gludu pamatu un pildīti ar skaidru ūdeni. To visu izmantojām, lai dalībniekiem satamborētu interesantas distances.

Nu jau Jūnijs bija ieskrējies, un nākamajā trešdienā tikāmies Inčukalna karjerā. Mēs speciāli plānojām Jūnija kārtas tā, lai varētu pēc finiša peldēties. Arī šajā kārtā izmantojām Anda jauno zīmēto karti, kur viņš vēl pāris dienas pirms starta pēdējā naktī veica pēdējā kvadranta zīmēšanu. Tad uzplānojām distances. Dalībnieki visi kā viens teica, ka finiša pelde dzidrajā karjerā bija pašā laikā!

Un pagājušo nedēļ mēs noslēdzām pavasara sezonu ar vēl vienu jaunu karti un totālu pārsteigumu dalībniekiem. Matiņa peldvieta – tā sauc to pļaviņu pie Lorupītes uzpludinājuma, kam īstais vārds ir Roķēnu ūdenskrātuve. Vairums dalībnieku, kas ieraduši šeit braukt peldēties, ierodoties sacensību centrā mums jautāja – a kur te ir mežs? Bet mežs bija 🙂 un kāds vēl. Drusku neticami, ka šī bija smagākā no Kompasa 2019 pavasara sezonas distancēm, un ka praktiski līdzenā apvidū var tik smaga orientēšanās būt. Vairāki no elites skrējējiem distanci nebeidza dažādu iemeslu dēļ. Viņiem gan bija ap 10km skrējiens ieplānots, un uzvarētājs bija Guntars Mankuss, kas šo smago distanci pāri purviem un tornado plosīto mežu veica 1h40min laikā. Bērnus savukārt izklaidējām smukā skrējienā apkārt ezeram, pa taciņām un pļavām, tikai nedaudz ievedot Lorupītes ielejas džunglī.

Pateicība visiem, kas piedalījās Kompasa 2019 pavasara sezonas organizēšanā un lielisku piedzīvojumu veidošanā mums visiem: Māris Zinbergs, Atis Heinols, Gunārs Dukšte, Kaspars Kārkliņš, Andis Janovs, Emīls Mortuļevs, Liene Zilvere, Jānis Zilvers, Ilze Lūkina, Rolands Lūkins, Jānis Lazdāns, Mareks Emsiņš, Ivars Lācis, Valdis Janovs.

Īpaša pateicība arī pašaizliedzīgajiem kartogrāfiem, kas šogad nodrošina Siguldas Kompass ar jauniem interesantiem apvidiem un kartēm: Andis Janovs (jauna karte: Sēnīte – Inčukalns), Gunārs Dukšte (jauna karte: Egļupe-Barģupīte), Valdis Janovs (jauna karte: Roķēnu ūdenskrātuve – Jūdažu purvs), Atis Rukšāns (kartes koriģēšana Kurveģī). Ikvienas jaunas kartes uzzīmēšana prasa >200…400 stundu darba gan mežā gan pie datora. Toties karte pēc tam vairākus gadus izmantojama dažādām sacensībām. Karšu zīmēšanai izmantojam Openorienteering Mapper (Valdis, Andis) un OCAD (Gunārs un Atis), distanču plānošanai visi izmantojam PurplePen, rezultātu ņemšanai Melin MeOS.

Kā jau Siguldas pusē ierasts, putnu ligzdošanas liegumu dēļ, Dabas Aizsardzības Pārvalde pavasaros mūs nelaiž gravās un citās dabas lieguma noteiktajās teritorijās, tāpēc pavasaros meklējam iespējas skriet ārpus šiem liegumiem. Tas, lai mazinātu iespēju, ka putnu ligzdas, kas kādām no putnu sugām tiek vītas uz zemes, tiek skrējēju nejauši izbaidītas. Man gan pašam nekad nav sanācis izbaidīt ligzdojošu putnu, tomēr iespēja tāda ir un mums jāļauj mazuļiem dabas lieguma teritorijās augt klusumā un mierā. Gravās un Gaujmalas mežos mēs skriesim sākot ar Augustu un tad līdz vēlam rudenim. Tad putni būs izlidojuši, mazie bembiji jau paaugušies un mežacūku strīpaiņi pieņēmušies spēkā. Bet tas rudenī. Kad lapas, zāle, papardes un vīgriezes jau tumšākas kļūs. Kad agrīnais rudens vēsums ļaus ātrāk skriet. Tad rāpsimies pa kalniem un kāpsim ielejās, ar labu vārdu pieminot distanču plānotājus 🙂 ! 

Un te fotogalerija no Kompasa pavasara sezonas organizatoru acīm: